Blogs

Interešu pārstāvības likums nebūs kā superzāles pret vietējām tradīcijām

Autors: Juris Pētersons
08/01/2021

Lobēšanas jautājuma sakārtošana Latvijas politiskajā dienaskārtībā ar dažādas intensitātes diskusijām ir aktuāla jau dziļi otrajā desmitgadē. Ir skaidra tiesiskā un politiskā motivācija likuma nepieciešamībai, taču ceļā uz likumprojekta gala redakciju būs daudz strīdu, kuros nāksies meklēt skaidrus risinājumus, lai iecerētais likums kalpotu nevis kā formāls ietvars, bet gan pildītu iecerēto funkciju.

Daļa no normāla politikas veidošanas procesa

Lobēšana pēc būtības ir demokrātijas un sabiedrības līdzdalības elements, kurā plānveidīgi tiek aizstāvētas konkrētas personas vai personu grupas intereses. Tās mērķis ir radīt nepieciešamos apstākļus, kuros politikas veidotāji šīs intereses sadzird un pieņem iecerētos lēmumus. Ierasti šie lēmumi ir ar kādu racionālu segumu, un tajos iespējams ieraudzīt aprēķinos balstītu vajadzību. Ar lobēšanu nodarbojas dažādu jomu pārstāvji, bet process tiek īstenots gan formālajos, gan neformālajos kanālos.

Neraugoties uz dalītajām sajūtām, kas, dzirdot lobēšanas jēdzienu, bieži vien rodas cilvēkos, interešu pārstāvība nav nekas slikts vai nelikumīgs. Latvijā ir vairāki normatīvie akti, kas rada nepieciešamo tiesību kopumu, uz kuru pamata cilvēki var veidot attiecības ar amatpersonām, paust savus uzskatus par lēmumiem, sniegt priekšlikumus un aizstāvēt intereses. Satversmes 100., 101. un 104. pants rada tiesisko bāzi brīvai uzskatu paušanai, tiesības piedalīties valsts darbībā, kā arī tiesības vērsties valsts un pašvaldību iestādēs. Valsts pārvaldes iekārtas likuma 48. panta 1. daļā ir noteikta kārtība, kādā valsts iestādes var iesaistīt privātpersonas lēmumu izskatīšanas procesā. Tikmēr Saeimas kārtības ruļļa 159. pants teic, ka visu Saeimas komisiju sēdes ir atklātas, ja vien nav nolemts citādi, bet 85. panta 5. daļa nosaka, ka likumprojektu anotācijās jāuzrāda atzinumus un konsultācijas, kas saņemtas no privātpersonām vai citiem interešu pārstāvjiem. Savukārt valsts pārvaldes attiecības ar interešu pārstāvjiem definētas Valsts pārvaldes vērtību un ētikas pamatprincipos. Tas nozīmē, ka iesaistes iespēja likumā ir paredzēta.

Tomēr, neraugoties uz to, valstī nav spēkā esošs un likuma subjektiem saistošs normatīvais regulējums, kas šīs tiesības garantētu ne vien formāli, bet noteiktu arī konkrētus principus un apstākļus, kuros tās izmantot, neradot aizdomas par koruptīvām darbībām vai tiešā veidā nepārkāpjot krimināltiesiskās, ētiskās, labas pārvaldības un citas normas.

Publiskais lobētāju reģistrs kā nemainīga vērtība
Jautājums par Interešu pārstāvības likumu Latvijā ir atvērts jau vairāk nekā 12 gadus. Šajā laikā izstrādāti virkne pētījumu un ziņojumu par regulējuma nepieciešamību, sagatavoti vairāki konceptuālie dokumenti un likumprojekta versijas. Tikmēr sabiedrībā arvien pieaug neuzticēšanās politiķiem un politiskajam procesam. Tieši nenoteiktība lobēšanas praksē un lēmumu necaurredzamība uzskatāmi par galvenajiem virzītājspēkiem regulējuma ieviešanā. Jomas eksperti ir norādījuši, ka lobēšanas likums ir viens no faktoriem, kas sabiedrībai varētu palīdzēt labāk izprast pieņemtos lēmumus un mazināt aizdomas, ka tiek balstītas kādas nelielas grupas intereses, kas pēc rakstura varētu būt kaitnieciskas sabiedrības kopējam labumam. Varbūtības izteiksmei šajos viedokļos ir nozīmīga loma.

Laika gaitā, diskutējot par regulējumu un tajā ierakstāmajām normām, ir izkristalizējušies pamata elementi, ar kuru palīdzību iecerēts jautājumu sakārtot. Jau no sākta gala likumā ir mēģināts skaidri definēt lobētāja un lobēšanas jēdzienus, kā arī aizliegtās rīcības, kas attiektos kā uz privātpersonām, tā uz valsts amatpersonām. Šie skaidrojumi principā kalpotu par pamatu publiskajam lobētāju reģistram, kurā, neskaitot vārdu un uzvārdu, tiktu iekļauta informācija arī par pārstāvēto organizāciju vai privātpersonu, uzrādīta informācija par iesniegto priekšlikumu, uzrādīts dokumenta vai tā projekta nosaukums, par kuru tiek veikta lobēšana, īss priekšlikuma izklāsts u.tml.

Pēdējās diskusijās parādās vēl divi komponenti, proti, apņemšanās ieviest publiskos valsts amatpersonu darba kalendārus, kuros ikviens varēs aplūkot viņu plānotās tikšanās ar lobētājiem. Tāpat iecerēts noteikt par pienākumu profesionālajām asociācijām atklāt savus finansētājus. Tiktāl būs nodrošināts informācijas atklātības un priekšlikumu iesniegšanas procesa caurredzamības moments. Vismaz tekstā.

Jautājumi, kuru dēļ likumu varētu nepieņemt tik ātri, cik cerēts
Praksē visdrīzāk varētu arī nepiepildīties cerības, ka nākamgad regulējums tiks pieņemts, un ir vairāki kritiskie apstākļi, kas plānotajās diskusijās radīs ne vienu vien strīdu. Šajā likumā ir jābūt noteiktiem skaidriem sodu un sankciju principiem, kas pilda ne tikai kontroles, bet arī atturēšanas funkciju. Tas nozīmē, ka politiķiem būs jālemj par sodiem, ko pārkāpumu gadījumā viņi paši arī saņems. Atbildība un rīcības sekas ir jāparedz arī lobētājiem un visdrīzāk izslēgšana no reģistra nebūs spēcīgākais instruments.

Cits kritiskais moments sagaidāms brīdī, kad būs jālemj par lobētāju reģistra ietvara mērogu, proti, vai tajā tiks iekļautas sabiedriskā labuma organizācijas, advokātu biroji, reliģiskās organizācijas u.c. Katrs no konkrēto jomu pārstāvjiem spēs rast ļoti daudzus objektīvus argumentus, kuru dēļ, viņuprāt, tieši viņus nebūtu jāiekļauj šādā reģistrā. Un kolīdz sāksies manevrēšana šeit, tad tikpat daudz argumentus spēs atrast arī sabiedrisko attiecību aģentūras un nevalstiskās organizācijas. Tieši regulējuma piemērošanas mērogs ir bijis viens no vēsturiskajiem klupšanas akmeņiem un paredzams, ka līdzīgi varētu būt arī šoreiz, sākoties īstiem darbiem pie likuma.

Tāpat ir jāspriež, vai reģistrā iekļauts lobētājs, kurš pārstāv noteiktas nozares intereses darbā ar valsti, publiskā iepirkuma procedūrā drīkst pretendēt un iegūt tiesības veikt arī valsts pasūtījumu. Skaidrs, ka nedrīkst veidoties interešu konflikts un nedrīkst vienlaicīgi pārstāvēt pretrunīgas intereses, taču praksē var būt situācija, kurā lobētājs ikdienā lobē kādu no ministrijām un uzvar arī šīs ministrijas iepirkumu. Tādēļ jāsaprot, kādās situācijās tas būs pieļaujams.

Publiskais lobētāju reģistrs, publiskie kalendāri un ētikas pamatprincipi paši par sevi neizslēdz personīgās “pazīšanās” momentu un to, ka cilvēki var tikties arī neformāli, lai vienotos par noteiktiem jautājumiem. Realitātē oficiālas tikšanās ir tikai daļa no lēmumu pieņemšanas procesa. Īpaši tādās mazās sabiedrībās kā Latvijā, kur nokļūt līdz lēmumu pieņēmējiem ir salīdzinoši vieglāk nekā lielākās valstīs. Tradīciju maiņa, manuprāt, būs viens no lielākajiem izaicinājumiem.

Nav šaubu, ka Interešu pārstāvības likums ir vajadzīgs, jo tas kalpos kā skaidri noteikumi  procesā iesaistītajiem. Būs noteikts, kā drīkst rīkoties, kāda ir formālā procedūra, pienākumi un atbildība. Teorijā tas varētu uzlabot lēmumu pieņemšanas kvalitāti, caurspīdīgumu, vairot sabiedrības uzticību valstij un politiskajam procesam. Ja likumā ir pateikts, ka interešu pārstāvība ir normāla lēmumu pieņemšanas procesa sastāvdaļa, tas piešķirs arī zināmu leģitimitāti amatpersonu rīcībām un lēmumiem.

Kamēr likums tiek gadiem apspriests un atlikts, lobēšanas process dzīvē jau notiek un jo ilgāk lēmums tiek vilkts garumā, jo grūtāk būs mainīt ieradumus. Tiem ir liels spēks un objektīvā realitāte saka priekšā, ka visdrīzāk mēs piedzīvosim vismaz dažus pārsteigumus pirms tiks pieņemta likuma gala redakcija. Turklāt jauns likums ir arī jāiedzīvina, un tas prasīs gan laiku, gan vēlmi to ievērot.

 

Artūrs Čakars, komunikācijas konsultants

 

Viedoklis publicēts žurnālā "Dienas Bizness" 2020. gada 29. janvārī

UZTICĪBAS vērtība pasaulē pēc COVID

Šobrīd Covid-19 dominē visos līmeņos - plašsaziņas līdzekļos, politiskajās un biznesa darba kārtībās gan Eiropā, gan citur pasaulē. Mums pastāvīgi atgādina par daudzajiem ierobežojumiem, daudzajām robežām, jauniem sociālās distancēšanas, karantīnas un izolācijas noteikumiem. Bet Covid-19 dominance nebūs mūžīga. Uzņēmumiem neatkarīgi no tirgus, kurā tie darbojas, tas būs jāsaprot un jāgatavojas tai dienai. Šodien ir īstais laiks plānot dienu pēc rītdienas - tāpēc pārskatiet savu klientu portfeli, pārskatiet komandas sniegumu, pārskatiet, kā jūs rīkojaties savā tirgū, kādus lēmumus jūs pieņemat, un pēc tam domājiet, novērtējiet, gatavojtieties un rīkojieties. Šodien var būt vienīgā iespēja.

Lasīt tālāk

Vai sabiedrisko attiecību nozare ir bilingvāla?

Kaut gan bieži sabiedriskās attiecības sauc palīgā krīzes brīžos, lai noregulētu kādu ārkārtas, riskantu vai nepatīkamu situāciju, lielākoties uzņēmumi algo sabiedrisko attiecību speciālistus, lai ikdienā veidotu, attīstītu un uzturētu labvēlīgu komunikāciju starp kompāniju un tās mērķauditorijām, stiprinot tās tēlu un reputāciju. Pateicoties biznesa globalizācijai, uzņēmumiem pieaug nepieciešamība pēc informācijas sagatavošanas un komunikācijas uzturēšanas svešvalodās. Līdz ar to pieaug arī pieprasījums pēc PR profesionāļiem, kuri ir bilingvāli, vai pat daudzvalodīgi. Jo vairāk valodu sabiedrisko attiecību speciālistam ir “azotē”, jo plašākas ir iespējas pilnveidot savu profesionālo portfolio ar starptautiskiem projektiem.

Lasīt tālāk

Žurnālista un sabiedrisko attiecību speciālista attiecības arvien vairāk atgādina aprēķina laulību

Darbs sabiedrisko attiecību jomā nozīmē ikdienas saskarsmi ar žurnālistiem. Taču mūsdienu informācijas pieejamības laikmetā, kad uz vienu žurnālistu ir vismaz 10 PR speciālisti, kas ikdienā nodrošina vairākus simtus ziņu, karstākā cīņa ir cīņa par uzmanību. Žurnālisti paļaujas uz PR profesionāļiem aktuālā un kvalitatīvā satura nodrošināšanā, savukārt PR cilvēki paļaujas uz žurnālistiem klienta ziņu savlaicīgā publicēšanā. Lai šis cikls turpinātos un būtu maksimāli ērts un izdevīgs abām pusēm, šeit ir dažas lietas, kas žurnālistiem, no PR cilvēku viedokļa, būtu jāizskauž savā rīcībā.

Lasīt tālāk
Vairāk ieraksti